LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS

“Stokholmas sindroma” varā un bez tā

Argita DaudzeL


Kādu dienu agrā pavasarī kafejnīcā starp Saeimu un Nacionālo teātri satikos ar Argitu Daudzi, diplomāti, vēsturnieci un vienu no lielākajām Latvijas Zviedrijas attiecību ekspertēm mūsu valstī. Mēs runājam pusotru stundu. Par Latvijas pašu jaunāko laiku vēsturi. Es dažos teikumos izstāstīju Argitai, ka rakstu operu “Stokholmas Sindroms” un šī darba plašākos ietvaros domāju, ka gan mani, gan citus interesētu profesionāls, faktos balstīts vēsturnieka skatījums uz to, vienkāršam cilvēkam šķietami šizofrēnisko jomu, ko mūsdienās sauc par starpvalstu attiecībām, mūsu gadījumā, it īpaši – divu mazu valstu – Latvijas un Zviedrijas saitēm. Atsaucoties aicinājumam izteikties par Latvijas un Zviedrijas attiecībām,  Argita piedāvāja ieklausīties  laikabiedru atmiņās un atziņās.


Kaspars Rolšteins


Dr. Argita Daudze


“Stokholmas sindroma” varā un bez tā


Par latviešiem.

„Latvieši ir čakli kopēji un cēlēji. Kustoņi pie viņiem jūtas labi. Latvieši prot priecāties, un viņiem patīk radīt. Tā viņi rada vēlīgu vidi daudziem spējīgiem citas izcelsmes ļaudīm, kas jūtas labi Latvijā. [...]


Latviešiem cilvēku attiecības joprojām muiža – viensētnieki. Ne sabiedrība, kas kopīgi darbojas un veidojas, attīstās. [...]


Skolā latviešus nemāca ne domāt, ne izteikties. Māca klausīt un būt čakliem. [...]

Latviešiem ir milzīga kāre izcelties. It kā tas būtu vienīgais dzīves uzdevums. [...]

Latvija ir vieta, kur tās iedzīvotājiem ir iespēja darīt daudz muļķību. [...]

Kā tik slikti audzināti, kašķīgi ļaudis spēj tik skaisti dziedāt?  Kaut latvietis biežāk būtu tāds, kāds viņš ir dziedot. [...]


Zviedri sauc latviešus par pavieglajiem – nodevušies izlaidībām, jo sociālas paviršības pēc nespēj nokārtot savu sabiedrību (ikdienas dzīves apstākļus).”
/Dzintars Sodums. Virtuves piezīmes.- Rīga, Mansards, 2011, 7.-15.lpp./


Par bankām.

“Visagresīvāk ar aizdevumu politiku Latvijā nodarbojās Swedbank. Krīze Baltijā sakrita ar pasaules finanšu krīzi. Sewdbank nokļuva likviditātes problēmās. Lata momentāna devalvācija būtu sarežģījusi Swedbankas stāvokli tik tālu, ka valstij būtu tā jāglābj. Tādēļ Zviedrija atbalstīja iekšējās devalvācijas modeli, ko Latvija izvēlējās – samazina algas, samazina darbavietas.”


Zviedrija noraidīja Latvijas Ārlietu ministra ierosinājumu izveidot starpparlamentāru komisiju banku rīcības izmeklēšanai. Pēc Foršbergas domām “tā bija laba ideja, jo šādas lietas vienmēr ir jāizmeklē, citādi tas viss krāsies un rūgs, bojās Zviedrijas un Baltijas attiecības. Ir labi visu izmeklēt un atrast atbildīgos. Taču to zviedri nekad nevēlas darīt. [...]


Visvairāk šajā krīzē cieš Latvijas trūcīgie iedzīvotāji, un tas ļauj pārējiem izvairīties no krīzes ietekmes. Zviedrijas valdībai nav jāpārņem bankas, Zviedrijas nodokļu maksātājiem nav jāpalīdz bankām, mūsu problēma ir tur, otrā jūras krastā. To jūs varat risināt paši, jūs jau esat pieraduši ciest badu. Tādā līmenī ir tā attieksme. Jums tas tik labi padodas, jūs , latvieši, esat tik pacietīgi! Zviedri to nekad neizturētu. Tā tas ir manā skatījumā. Es biju ļoti sašutusi par šo jūsu situāciju. Taču no otras puses – latvieši paši ir izvēlējušies šo ceļu, un tāpēc ir tik grūti iebilst pret to. [...]


Protams var teikt, ka latvieši paši ņēma kredītus. Taču ja visu laiku tiek reklamēts, cik labi ir ņemt kredītu, tad nav nemaz tik viegli saprast, ka tas varbūt nemaz nav tik labi. Latvija droši var pacelt balsi. Tam jebkurā gadījumā nesekos kara pieteikums.”

/No intervijas ar Birgitu Foršbergu, grāmatas “Latvija – Swedbank Klondaika, kas gandrīz izputēja” autori. portālam Politika.lv 2010. G. 14.decembrī./


Par baltiešu leģionāriem un zviedriem.

Otrā pasaules kara beigās pirms Vācijas bezierunu kapitulācijas, uz Zviedriju pārbēga vairāki latviešu, igauņu un lietuviešu leģionāri. Daudzus internēja un zviedru valdība nolēma tos izdot PSRS. Leģionāri Rinkabijas nometnē uzsāka badastreiku, vairāki izdarīja pašnāvības. Zviedru valdība bija spiesta nometnes apsardzi nomainīt no militāras uz policiju, lai novērstu nemierus zviedru karavīru vidū, jo militārpersonas atteicās piedalīties šīs apkaunojošās baltiešu militārpersonu izdošanas organizēšanā. Pret 146 baltiešu militārpersonu izdošanu iestājās liela zviedru sabiedrības daļa.


Rakstnieks Vilhelms Mūbergs rakstīja: “Zviedram netīk, ka kāds, kas nespēj aizstāvēties, tiek notiesāts. Iekams mēs baltiešus izdodam režīmam, no kā viņi bēguši, mēs gribam zināt, ko šie cilvēki noziegušies. Krievi var uzturēt pēc savas patikas ikkatru režīmu, bet tie nedrīkst baltiešus spiest svešas varas okupētā zemē. Mūsu azīltiesību ievērošanu nekādā ziņā nedrīkst tulkot kā naidu pret krieviem. Vārds “azīls” ir grieķu vārds “a’sylon” un burtiskā tulkojumā nozīmē “neaizskarams”. Ja mūsu valdība liedz azīltiesības baltiešiem, tad mēs kopš šī mirkļa būsim spiesti ļoti klusi izrunāt vārdus humanitāte un cilvēcība.”


Zenta Mauriņa par 1946.gada janvāra notikumiem rakstīja: “23.janvārī pulksten četros rītā policija iebrūk nometnē. Divi simti piecdesmit policisti Rinkabijā stāv pret simt piecdesmit vienu vīru, kurus izalojuši bads, atšķirtība un neziņa. Barakas tiek ielenktas. Pistoles šāviens nozīmē uzbrukuma sākumu. Tas izdodas priekšzīmīgi, un internētie tiek aiztransportēti divdesmit policijas autobusos. 24.janvārī padomju tvaikonis iebrauc Trelleborgas ostā, un, par spīti cilvēku un arī debesu brīdinājumiem, septiņdesmit policistu uzraudzībā sākas bezpalīdzīgo gūstekņu dzīšana uz krievu kuģa. [...]


Rēgu gājiens. Izdēdējuši, paralizēti, ļodzīgi stāvi balstās uz kruķiem, daudziem ir pārsieta galva un iebandažēti locekļi – tā viņi velkas no autobusiem uz nāves tvaikoni. Ģindeņiem līdzīgie, spokainie stāvi rokās tur puķes, ko sargi atļauj nodot kā “nevainīgas lietas”. Dzīvie miroņi ar puķēm pašu bērēs.”
/Zenta Mauriņa. Trimdas traģika. – Grāmatu Draugs, 1965, 85.lpp./


“1945.gada 15.jūnija Valdības lēmumu (izdot leģionārus) vēlāk ļoti asi kritizēja. Kā jūs zināt, kritika bija asa jau 1945.gada rudenī. Zviedrijai nebija nekāda tiesiska pienākuma jūs izdot. Izdošana daļēji bija saistīta ar vienošanām, ko panāca uzvarētājas valstis. Līdzīgas traģēdijas notika visur Eiropā. Kritikas pamatā ir arī tīri cilvēciski aspekti.  Daudzi zviedri centās ietekmēt jūsu likteni. Tagadējā valdība pilnībā akceptē šo kritiku. Baltiešu izdošana pieder Zviedrijas vēstures melnajām lappusēm. Tomēr nav iespējams izmainīt to, kas noticis un padarīt par nebijušu to, kas noticis gandrīz pirms 50 gadiem.”
/No Zviedrijas ārlietu ministres Margaretas af Uglasas runas tiekoties ar izdoto leģionāru grupu Stokholmā 1994.gada 24.maijā.-  Lars Peter Freden. Återkomster. Svensk säkerhetspolitik och de baltiska ländernas första år i självständighet 1991 – 1994. – Atlantis, Stockholm, 2006, s.213./


Par latviešu trimdu Zviedrijā.

Zviedrijas latvieši nokļuva kara neskartā zemē, kas bija kontrasts pēc visa Latvijā pārdzīvotā, bēgļu laivu pieredzes, un tika vēsi uzņemti kaimiņzemē, kurā pirms kara viņi bija viesojušies kā savas valsts kultūras izcilības. Mariss Vētra par trimdas apzināšanos saka: “Bez savas zemes zem kājām ik cilvēks bij kļuvis jūtīgāks pret sevi, un, lai apslāpētu zaudētos pamatus, ik cilvēks neapzinīgi sevī kurināja pašapziņu. Ja gribēja dzīvot trimdā, pašapziņa bij jāstiprina.”
/Vētra Mariss. Karaļa viesi. Rīga: Liesma, 1991, 105.lpp./


“Zviedri mūs saņem, mēs, šie kultūras cilvēki, esam viņiem pirmie tāda veida bēgļi. Igauņi arī nāk lielos daudzumos. Igauņi ir 28 tūkstoši. Mēs esam tikai 4000. Bet 4000 ir turpat vai 1000 intelektuāļu. Un igauņiem ir tieši otrādi – to intelektuāļu ir ļoti maz.”
/No intervijas ar Valentīni Lasmani. – Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem. Mutvārdu vēstures pētījums. Zviedrijas latviešu dzīvesstāsti. – Rīga, 2010, 73.lpp./


“Pašos pirmos gados basketbols te bija tas lielais grāvējs. Varētu teikt, ka baltieši ieveda basketbolu Zviedrijā. Pirmās lielās sacīkstes bija Latvija pret Igauniju. Arī volejbolu baltieši ieveda.”
/No intervijas ar Gunaru Zvejnieku – Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem. Mutvārdu vēstures pētījums. Zviedrijas latviešu dzīvesstāsti. – Rīga, 2010, 307.lpp./


“Tieši latvieši visbiežāk izcēlušies ar saviem sasniegumiem, ar izcilību. Īpaši tas sakāms par Otrā pasaules kara bēgļiem, kas aizgāja svešumā, mukdami no komunistu represijām. Tur bija izlase – tā sauktā buržuāzija un inteliģence, un tādējādi radās zināma psiholoģiska atlase – šie cilvēki bija principiāli, gatavi uzņemties jebkuru risku tāpēc, ka komunistu sistēma viņiem nepatika.”
/V.Vīķe Freiberga. Millenium. Skats uz Latviju.2.sēj.Rīga: Madris, 2000, 97.lpp./


“Latvijas vēsture māca, ka visos laikos arī mums bijuši savi šaubīgie, mazticīgie un atkritēji. Tie ir nelaimīgi ļaudis, kas bez piemiņas ir nozuduši vēstures tumsā. Bet Latvijas vēsture arī rāda, ka visos laikos latviešiem ir saglabājies drošu un uzticīgu cīnītāju pulks (dažreiz pat ļoti neliels). Izšķirīgā brīdī tie atkal ir pacēluši savas tautas karogu un aizrāvuši sev līdzi pārējos jaunām uzvarām.”
/Ģērmanis Uldis. Latviešu tautas piedzīvojumi.II daļa. Rīga: Jāņa sēta, 1990, 211.lpp.(pirmizdevums 1959.g.)/


“Zviedru oficiālā nostāja bija, ka viņi ļoti labprāt vēlas, lai mēs asimilējamies. Zviedri un baltieši ir, protams, radniecīgi, tā ka jūs esat mīļi gaidīti, bet kļūstiet par zviedriem! Un daudzi to arī darīja. Bija daudzas latviešu ģimenes, vīrs un sieva latvieši, kad radās bērni, ar viņiem mājās runāja zviedriski. Izskaidroja sev paši tā, ka bērniem vieglāk. Un man liekas, ka mums latviešiem, nav tā nacionālā pašapziņa tik liela, tas lepnums. Būt lepnam uz savu izcelsmi. To ļoti labi redz emigrācijas apstākļos, ka ļoti plāni, ļoti plāni tas ir. Var jautāt, kāpēc man tas latviskums ir tik svarīgs. Varbūt no vecākiem. Bet tas nav vienīgais iemesls. Piemēram, mums te bija prezidenta Zemgala mazbērni un tie knapi apgrozās latviešos, tā ka tas var būt ļoti individuāli. Visā visumā mana ievirze ir bijusi, ka latvieši man ir daudz tuvāki nekā zviedri. Zviedru draugu man ir ļoti maz. Galu galā mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem, protams.”
/No intervijas ar Gunaru Zvejnieku. – Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem. Mutvārdu vēstures pētījums. Zviedrijas latviešu dzīvesstāsti. – Rīga, 2010, 302., 310.lpp./


Par zviedru nostāju Baltijas valstu neatkarības un tās atgūšanas jautājumā.

Zviedrijas valdības pārstāvja klātbūtnē tika organizēta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtniecību nodošana PSRS – 1940.gada augustā.

Zviedrija piekrita atdot PSRS Igaunijas un Lietuvas zeltu, ko to valdības bija uzticējušas Zviedrijas bankai un 1941.gada maijā panāca slepena līguma parakstīšanu ar PSRS par nacionalizēto zviedru īpašumu Baltijā kompensācijām.

Pēckara gados Zviedrijā tika noklusēti jautājumi saistībā ar Baltijas valstīm, skolu mācību programmās Baltijas valstīm veltīja ļoti maz uzmanības.


Kāpēc oficiālā attieksme pret baltiešiem bija tāda?


“Aukstā kara” atmosfērā Zviedrijā daudzi dzīvoja pastāvīgās bailēs no PSRS, jutās kā ķīlnieki un rīkojās ļoti piesardzīgi, nonākot situācijās, kad sāka aizstāvēt lielās kaimiņvalsts intereses (kā “Stokholmas sindroma” pazīme?).


Baltieši Zviedrijā ļoti kritiski izturējās pret PSRS, tas izsauca nepatiku PSRS. Zviedru valdības ignorēja baltiešu prasības atjaunot neatkarīgas Baltijas valstis, lai neradītu sarežģījumus ar PSRS. Visi baltieši Zviedrijā tika uzskatīti arī par PSRS pilsoņiem (dubultpilsoņi – Zviedrijas un PSRS).

“Es nekad neesmu bijis un nevēlos būt padomju pilsonis. Es nevēlos, lai mani bērni un bērnubērni vairākās paaudzēs pilsonības reģistrā tiktu uzrādīti kā dubultpilsoņi – zviedru un padomju, kā tas noticis līdz šim. Es gribu, lai brīvības zeme Zviedrija administratīvā ceļā atbrīvo mani  un manus pēcnācējus no jebkuras sasaistes ar Padomju Savienību. Es vēlos būt lojāls Zviedrijas pilsonis. Es negribu, lai manos pienākumos ietilptu lojalitāte pret valsti un režīmu, kas ar varu un apspiešanu iznīcināja brīvās (valstis) Igauniju, Latviju un Lietuvu.”
/Fragments no 1966.gada baltiešu izcelsmes Zviedrijas pilsoņu apelācijas Zviedrijas valdībai – Riksdagsprotokoll, Mot.1973:149, UU,s. 14.-17./

Baltieši Zviedrijā no PSRS pilsonības atbrīvojās 1991.gadā pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas.

Zviedrijas parlamenta deputāts, vēlākais ārlietu ministrs E.Undēns 1945.g.rudenī izteicās: “Manuprāt, baltiešu patriotu taktika, kura par vienīgo pareizo ceļu nākotnē uzskata savu valstu neatkarības atjaunošanu, ir pilnīgi iluzora politika. Jau abu karu starplaikā radās lielas šaubas par šo valstu nākotni. Baltijas tautu politiskais briedums nebija īpaši pārliecinošs”.
/No Balodis, Agnis. Latvijas un latviešu tautas vēsture. – Rīga: Kabata, 1991, 340.-341.lpp./


Zviedru vēsturnieks, profesors Kristians Gerners: “Nav nekādu iemeslu domāt, ka igauņi, latvieši un lietuvieši būtu mazāk prasmīgi kā zviedri, somi vai dāņi, lai izveidotu modernu sabiedrību, kura rūpējas par vidi, savu kultūru un nacionālo minoritāšu interesēm.”
/Gerner Kristian. Baltikum mellan Sovjetunionen och Europa.//Världspolitikens dagsfrågor.- Nr.7-1990.- s.32/


No 1986.gada 30.maija Zviedrijas parlamenta debatēm, kurās tika skarti jautājumi par dubultpilsonību un Baltijas valstu inkorporācijas Padomju Savienībā atzīšanu de iure vai de facto:
Zviedrijas parlamentāriešu vidū bija konsekventi baltiešu interešu aizstāvji. Viens no viņiem Birgers Hagords (moderātu partija) uzsvēra: “Daudzi no mums varbūt atceras to, kā jaunības gados mūs nošausmināja t.s. baltiešu izdošana. Mēs esam uzņēmuši tūkstošiem baltiešu, kas bēga no padomju okupācijas, kas vēl aizvien turpinās.[...]


Dažreiz tiek teikts mūsu ārpolitiskās intereses ir tieši proporciāli pretējas attālumam… Zviedrijai būtu svarīgi iestāties pret apspiestību Baltijā un visādos veidos atbalstīt centienus, kas nodrošina labākus apstākļus baltiešu tautām. Padomju okupācija de facto ir notikusi, un to mēs atzīstam. Bet vai mēs esam to atzinuši arī de iure? Šajā jautājumā nav skaidrības. Ir pamats atgādināt, ka rietumu demokrātijas nav de iure atzinušas padomju aneksiju.[...]

Mani pārsteidz tas, ka vienīgi moderāti runā par šiem jautājumiem, un citu partiju pārstāvji tos neuztver kā svarīgus.[...]

Ir pamats domāt, ka šis jautājums kļūs aktuāls nākotnē un nenogurstošais darbs dos rezultātu.”[...]

Pērs Gransteds (Centra partija) teica: “Mazo tautu tiesības veidot savu suverēnu nākotni ir svarīga Zviedrijas ārpolitikas daļa. Daudzos dažādos gadījumos Zviedrija ir pacēlusi savu balsi, stingri nosodot lielvaras, kad tās dažādos veidos ir aizskārušas šo tautu tiesības. Zviedrijas ārpolitikai tas ir svarīgi, jo pati ir maza valsts lielvalstu interešu krustpunktā. Tādēļ ir svarīgi, lai Zviedrija neradītu iespaidu, ka vienreiz un uz visiem laikiem ir piekritusi, ka viena lielvara aprij Zviedrijas trīs mazas kaimiņzemes.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksija bija starptautisko tiesību pārkāpums, ko Zviedrija nekad nevar pieņemt. Pat ja, kopš notikušā ir pagājuši daudzi gadu desmiti, ir ļoti svarīgi, lai Zviedrija visādos veidos atzīmē, ka nekad nav samierinājusies ar šo aneksiju un šo okupāciju. Bet es neticu, ka šis jautājums jāpārvērš atzīšanas vai neatzīšanas jautājumā. Mēs konsekventi sekojam uzskatam, ka atzīšana nozīmē kāda režīma suverēnu kontroli pār teritoriju, un nejaucam to ar „ nostāju vērtību jautājumā”. Nevajag sajaukt kopā to, vai un kā Zviedrija ir atzinusi padomju aneksiju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ar to, vai aneksija bija politiski akceptējama.”[...]


MargarētaUglasa (Moderātu partija): “Baltijas valstu inkorporācija PSRS ir (tautu pašnoteikšanās) tiesību pārkāpums. Tas ir pamatā tam, ka daudzas valstis nav tiesiski akceptējušas šo trīs valstu inkorporāciju. Zviedrijas gadījumā, 1940.gadu sākumā valdības rīcība nozīmēja izveidojušās situācijas akceptēšanu, un proti, ka padomju valdība faktiski kontrolē šīs teritorijas un īsteno suverēnu varu pār to. Mūsuprāt, šodien, četrdesmit piecus gadus vēlāk, diezin vai būtu jēga, atkal izteikties par šo jautājumu.”


Astoņdesmito gadu beigās mainījās situācija Eiropā, PSRS bija uz sabrukuma robežas. Gorbačova jauno politiku perestroiku zviedri uztvēra ar cerībām, mēģināja palīdzēt PSRS pārbūves ideju īstenošanā, par tās poligonu izvēloties Baltijas republikas. Bet šiem nodomiem bija īss mūžs – 1991.gada janvāra asiņainie notikumi Viļņā un Rīgā, kas apliecināja perestroikas politikas divkosību, mudināja zviedru valdību mainīt taktiku – baltiešu neatkarības centienu bremzēšanu nomainīja atbalsta sniegšana.


Spilgtākais zviedru sabiedrības atbalsta apliecinājums baltiešiem izpaudās tā saucamajā „Pirmdienas kustībā” – pilsonisko partiju ierosinātās pirmdienas pusdienlaika demonstrācijās Stokholmas centrā Normalmes laukumā (līdzīgi atbalsta pasākumi notika citās Zviedrijas pilsētās), kuru devīze bija “Mēs atbalstām baltiešus”. Tās notika 79 reizes no 1990.g. 19.marta līdz 1991.gada 16.septembrim.


Timbro izdevniecības direktors Mats Juhansons atzina: “”Pirmdienas kustībā” bija vieta daudziem. Bet tā neradās ne no kurienes. Aiz vājās organizētības un lielajiem mērķiem, ko vēlējās sasniegt, slēpās ilggadīgs un pacietīgs trimdas baltiešu , viņu pēcnācēju un zviedru draugu darbs, kas bieži notika klusi un ejot pret straumi.”
/Larsson Ask B., Johansson M. Måndag klokan tolv. Bilder från frihetsarbetet för Baltikum. – Stockholm, 1991/


“Pirmdienas kustības” līdzautors, politiķis, žurnālists un vairāk kā 30 grāmatu par Baltiju autors Zviedrijas igaunis Andress Kings konstatēja: “Nekad agrāk man vai citiem baltiešiem nav bijis tik daudz politisku draugu kā pēc tam, kad mūsu zemes atkal kļuva brīvas.”
/Kung Andres. Mitt liv for Baltikum.- Stockholm, Timbro, 2002, s.247/


Par atšķirību pasaules uztverē.
“Zviedri un baltieši atšķirīgi uztver pasauli. Varbūt tagad šī atšķirīgā uztvere sāk izzust, baltiešiem kļūstot par dabisku Eiropas daļu. Bet no 1989. līdz 1994.gadam šīs uztveres atšķirības bija uzkrītošas. Tam bija sakars ar vēstures izpratni.[...]

Baltiešu lēmumu pieņēmēju uzskatā pasaule ir ļauna. Viņus nodarbina absolūtas drošības meklējumi, un pavada skepse par to, ka kaut kas tāds ir jelkad sasniedzams. Reti sastopami tādi zviedri, kuri būtu piedzīvojuši lielu netaisnību. Reti kuram zviedram ienāktu prātā doma, ka Zviedrija varētu zaudēt neatkarību.[...]

Es mēdzu teikt, ka baltiešiem jābūt cerīgākiem un zviedriem mazāk skeptiskiem.”
/Lars Peter Freden. Återkomster. Svensk säkerhetspolitik och de baltiska ländernas första år i självständighet 1991 – 1994. –Atlantis, Stockholm, 2006, s.416/

Padalies

twitter facebook

    • LMC vēstnesis

    • Meklē mūs te

      twitter facebook vimeo
    • Atbalsta