LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS

Kultūras maksāt(ne)spēja

ra-lcca-2

„Cilvēkiem ir jāstāsta un jāpārliecina, kādi ekonomiski ieguvumi ir no kultūras. [..] Ieguldītā nauda kultūrā atnes atpakaļ vairāk naudas nekā ieguldīts. [..] Mums vajag uzbūvēt modernās mākslas muzeju, jo skaidri ir redzams, ka visās pilsētās, kur ir modernās mākslas muzeji, ekonomika ir attīstīta. Ar skaitļiem var pierādīt: modernās mākslas muzejs – attīstīta ekonomika. Ja cilvēks to nevēlas saprast, tad viņš ir stulbs.”

 

Žaneta Jaunzeme-Grende, LR kultūras ministre LTV1 raidījumā “Jauna nedēļa”, 2011. gada 1. novembris

 

Ja esat lasījuši vīna aprakstus, būsit pamanījuši, ka tajos vīns nekad negaršo pēc vīna. Var apbrīnot vīnziņu iztēli, kas sarkanvīnā spēj sajust “melleņu mizas” vai “slapjas zemes” aromātu. Vīna aprakstos notiek mēģinājums primāru pieredzi – vīna dzeršanu – aizvietot ar šīs pieredzes simulāciju literārā tekstā, kam mūsu iztēlē jāuzbur priekšstats par paša vīna garšu. Lai kāda būtu šī iztēles priekšstata atbilstība pašam vīnam, diez vai kāds skaidrā prātā apgalvos, ka pietiek ar aprakstu un pašu vīnu var arī nedzert. Pat ja pasaulē ir kāds cilvēks, kas daudz labāk par mums pārzina vīna aprakstus, bet nekad nav dzēris vīnu, diez vai mēs būsim gatavi uzskatīt, ka viņš zina, kā tas ir – piektdienas vakarā iedzert labu sarkanvīnu.

Vīna apraksti ir viens no daudziem gadījumiem, kad tiek radīti sekundārie dati (saukti arī par metadatiem), proti, informācija par primāro objektu, kura var kalpot ērtības, sistematizācijas, meklēšanas, izpratnes palielināšanas un daudzām citām vajadzībām. Grāmatu anotācijas, failu nosaukumi, mašīnu numuri, populārzinātniski apraksti, koncertu programmiņas, pētījumu kopsavilkumi, personu kodi un neskaitāmas citas informācijas vienības palīdz mums orientēties objektos, kurus šie dati apraksta. Šie dati neaizvieto objektu, bet gan atspoguļo mērķtiecīgi vienkāršotu skatījumu uz to, rada tādu kā aplūkojamā objekta surogātu, ko var uztvert ērti un bez īpašas piepūles. Ir daudzkārt atzīmēts, ka uzmanības noturība mūsdienās aizvien samazinās, to nosaka vienkāršāku un īsāku vēstījumu dominēšana publiskajā telpā. Twitter ieraksti un avīžu virsraksti ir radījuši “jaunās vienkāršības” vilinājumu, kas iedrošina vaicāt, vai tiešām nevar īsos un spilgtos vārdos pateikt, piemēram, par ko ir kāda simtiem lappušu bieza grāmata. Britu publicists Alēns de Botons pat ir veicis eksperimentu, lūdzot angļu tabloīdu redaktoriem sacerēt virsrakstus, kas īsos vārdos rezumētu, par ko ir kāds klasisks literatūras darbs. Tā Flobēra “Bovarī kundze” tika rezumēta šādi: “No iepirkšanās atkarīga laulības pārkāpēja norij indi pēc krāpšanās ar kredītmaksājumiem,” bet Edipa traģēdija – “Sekss ar mammu mani padarīja aklu.”

Jebkuras Eiropas valsts kultūras ministram, kura darba pienākums ir aizstāvēt kultūras un mākslas finansējumu publiskajā telpā, nākas rēķināties ar minētajām “jaunās vienkāršības” gaidām no politiķu publiskajiem vēstījumiem. Arī LR kultūras ministrei ir jāpiedāvā kodolīgs un neizbēgami vienkāršots skaidrojums, kādēļ nodokļu maksātājiem ir jāuztur Latvijas kultūras nozare. Ministram ir jādod tāda kā sekundārā interpretācija par primārā objekta – Latvijas kultūras – nozīmību, spējot efektīvi uzrunāt valdības kolēģus, žurnālistus un plašāku sabiedrību. Kā saka, pašu kultūru uz Ministru kabinetu līdzi nepaņemsi. Patiešām, būtu visai dīvaini, ja atbildot uz reportiera vai finanšu ministra jautājumu, kāpēc nedrīkst samazināt finansējumu kultūras nozarei, LR kultūras ministre nolasītu eposu “Lāčplēsis”, dziedātu operu ārijas vai izrādītu līdzpaņemtu Purvīša gleznu. Tādēļ politiķim ir nepieciešams kāds stāsts ar publikas pārliecināšanas potenciālu.

Līdz šim Latvijā vispopulārākā bija konservatīva pieeja – teikt, ka kultūra jāfinansē, jo tas ir nacionālās identitātes jautājums, kas saistīts ar Latvijas valsts ilgtermiņa interesēm. Žaneta Jaunzeme-Grende ir izvēlējusies citu variantu – pamatot ieguldījumus kultūrā no ekonomisko ieguvumu viedokļa. Kultūras ministre runā par kultūras objektu ieguldījumu pilsētas attīstībā, tostarp minot, ka modernās mākslas muzejs attīsta ekonomiku un jaunā Nacionālā bibliotēka veicinās visa Pārdaugavas rajona reģenerāciju. Ministre kultūras ieguldījumu ekonomikā skaidro plašāk, proti, kā kultūrā balstīta radošuma lomu inovācijās un radošās industrijas – dizaina, reklāmas, mediju un citu jomu – uzņēmumu darbībā, kas, no ekonomikas viedokļa, rada augstu pievienoto vērtību.

Ministre, šķiet, balstās pieņēmumā, ka kultūras sasniegumus cilvēki spēs novērtēt labāk, ja tie būs iztulkoti skaitļu un naudas valodā. Labāk teikt, ka opera gadā nopelna divus miljonus latu, nekā mēģināt publikai izskaidrot, kādēļ nepieciešams uzvest Vāgnera “Nībelunga gredzenu” vai uzturēt pilnu klasiskā baleta trupu. Arī modernās mākslas muzeja projekts izskatās labāk, ja to skaidro kā “enkura objektu” pagrimuša pilsētas rajona attīstībā, ieguldījumu Latvijas tēla veidošanā un maksātspējīgu tūristu pievilināšanā. Izklausītos mazāk pārliecinoši, ja ministre teiktu, ka modernās mākslas muzejs nepieciešams tāpēc, lai cilvēki paplašinātu savu estētisko pieredzi ar modernās mākslas darbiem vai dotu iespēju māksliniekiem īstenot savu radošo brīvību publiskajā telpā.

Lielākā problēma ar mēģinājumu parādīt lielu kultūras objektu ekonomisko efektu ir tāda, ka pastāv projekti, kuru ekonomiskā atdeve ir lielāka. Ja kultūras institūcija tiek reducēta līdz tās ekonomiskajam efektam, tas nozīmē, ka to tikpat labi var aizvietot ar kādu citu, lielāku peļņu nesošu struktūru. Kultūras institūcijas kopumā ir slikts, dotējams bizness. Muzeji, bibliotēkas, koncertzāles un mākslas centri nekad nevarēs uzrādīt tādus rentabilitātes rādītājus, kādus var panākt atrakciju parki, iepirkšanās centri, rūpnīcas, inovatīvi uzņēmumi, kūrorti un līdzīgi biznesa objekti. Kultūras institūciju ekonomiskā efekta šķietami daudzsološie mērījumi var sagādāt lielu vilšanos tiem bieži vien kultūras cilvēkiem, kuri pasniedz tos kā būtisku kultūras vērtības rādītāju. Sakot, ka par kultūras objektu vērtību liecina to ieguldījums ekonomikā, tiek izvirzīti tādi konkurences kritēriji, kurus kultūras objekti ilgtermiņā nevar izturēt.

Kultūras ekonomiskā efekta popularizētājiem ir liels risks sajaukt primāro objektu (kultūru) ar sekundārajiem datiem par šo objektu (kultūras ekonomiskais efekts). Tas ir, kultūra un māksla nepastāv to ekonomiskā efekta dēļ. Ja tas tā būtu, tad Kultūras ministriju varētu pārveidot par kādu no Ekonomikas ministrijas departamentiem. Fokuss uz kultūras objektu ieguldījumu pilsētas attīstībā vai ekonomiskajiem ieguvumiem no kultūras prasmju komercializēšanas radošajā industrijā ir nekas cits kā mēģinājums apiet jautājumu par kultūras pašvērtību. Kultūras vietā runājot par tās ieguldījumu ekonomikā, Žaneta Jaunzeme-Grende piedāvā vilinoši ērtu un vienkāršotu kultūras vērtības izpratni, kas neizbēgami, ar dzelžainu loģiku pavērsīsies pret pašu kultūru. Tiesa, atšķirt pamatvērtības no surogāta mūsdienās kļūst aizvien grūtāk. Tomēr diez vai daudzi no mums, ieskaitot Žanetu Jaunzemi-Grendi, grib dzīvot pasaulē, kur simtiem lapaspušu biezas grāmatas ir aizvietotas ar laikrakstu virsrakstiem vai 140 zīmju ierakstu tviterī. Ja tāda pasaule jūs tomēr apmierina, tad sagaidiet tuvāko piektdienas vakaru. Pamanot cilvēku, kas cītīgi lasa vīna aprakstus un sarkanvīna dzeršanas vietā uzēd saujiņu “melleņu mizu” vai “slapjas zemes”, apturiet sevi pusvārdā, jo diemžēl jums nav tiesību šo cilvēku, atsaucoties uz LR kultūras ministres vārdiem, nosaukt par “stulbu”.

 

Mārtiņš Vanags

Komentārs pirmo reizi publicēts žurnāla „Rīgas Laiks” 2011. gada decembra numurā.

Padalies

twitter facebook

    • LMC vēstnesis

    • Meklē mūs te

      twitter facebook vimeo
    • Atbalsta