LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS

PAZUDIS TRANSLĀCIJĀ

PIEZĪMES PAR EMANUELA DANEŠA UN DEIVIDA RIČA SADARBĪBAS PROJEKTIEM

Deivis Ričs

Ja kādreiz mēs varējām paļauties uz tradīciju pārmantojamības sniegto labsajūtu, mūsdienās mēs saskaramies ar atbildību par kultūras tulkošanu.[1]

Lai cik arī precīzi Homi Bhabhas citāts atbilstu mūsdienām, tas patiesībā ir datēts ar 1989. gadu – gadu, ko var skatīt kā izšķirošu nacionālo konfigurāciju, teritoriālo konfliktu un migrācijas veidu pārdefinēšanā, jo kolektīvajā atmiņā tas ir robežu atvēršanas gads.

Pārejas periodam virzoties cauri dažādām fāzēm, agrāko apstākļu devalvācija radīja jaunus jautājumus par vecajām identitātēm. Līdz ar pārmaiņām daudzās no bijušajām sociālistiskajām valstīm atdzima nacionālistisks noskaņojums, bet pārējā Eiropā bija vērojama pastiprināta ārējo robežu nostiprināšana. Vispārējais ksenofobiskas politikas pārsvars rada leģitimitāti drīz pēc 11. septembra, kad viscaur Eiropā esencializējoši diskursi nomainīja agrāko gadu liberālos multikulturālisma principus un ik pa laikam publiskajā diskursā parādījās reakcionāra antagonisma formā.

It sevišķi populārajos plašsaziņas medijos vārds „integrācija” zibens ātrumā kļuva par apzīmējumu atšķirībām sabiedrībā, un viss tika skatīts kultūras piederības kontekstā, lai gan tās ir un paliek politiskās robežas, ekonomiskā nevienlīdzība un ideoloģiskie koncepti, kas šķir ļaudis visos mērogos.

Utopia Travel (2002 / 2004)

Jaunās tūkstošgades sākumā mēs devāmies iepazīšanās braucienā uz Tuvajiem Austrumiem un Dienvidaustrumeiropu, tādējādi atklājot projektu Utopia Travel („Utopijas ceļojums”), kas bija veltīts identitātes konstruēšanas jautājumam vēsturisko pārmaiņu kontekstā.

Galvenā iecere bija izveidot video bibliotēku, kas sastāvētu no darbiem, kurus veidojuši mākslinieki un filmu veidotāji, kas dzīvo vai ir cēlušies no šādām ceļojuma trajektorijas zemēm: Ēģipte, Izraēla, palestīniešu teritorijas, Libāna, Turcija, Bulgārija, Maķedonija, Serbija, Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Slovēnija un Austrija.

Maršruts bija atsauce uz tradicionālo rietumu – austrumu ceļu, bet ar nolūku izgaismot dažādos un atšķirīgos politiskos un kulturālos kontekstus, ko tas ietver. Lielu daļu no konkrētajām ģeogrāfiskajām teritorijām šķir konflikti – kā varmācīgā vēstures pieredze to pierāda līdz pat mūsdienām – un raksturo kultūras, reliģijas un etniskā daudzveidība.

Mūsu izpētes projekts šajos reģionos bija vērsts uz politiskajām robežām un potenciālajām komunikācijas barjerām, nereducējot tās tikai uz valodu, bet saistot tās ar specifiskiem simboliem, kurus konkrētās nācijas subjekti lieto vēstures un realitātes interpretācijā.

Kā norāda Deivids Morlijs un Kevins Robins, idenitātes, atmiņas un nostaļģijas jautājumi ir neatraujami saistīti ar komunikācijas modeļiem un plūsmām:

„Kā lai izprotam jēdzienu “nacionālais” un dažādo mediju institūciju lomu nacionālo identitāšu konstruēšanā? Šajā ziņā valsts loma ir izšķiroša, jo tieši valsts politika nereti nosaka nacionālā kino parametrus un iespējas, apzinoties „kino potenciālo ideoloģisko spēku (..) kā institūciju ar „nacionalizējošu” funkciju” (Higsons, 1989).”[2]

No šī skatpunkta Utopia Travel kolekcijā bija iecerēts apvienot filmas un video, kas izvēlētas, ņemot vērā kultūras, sociālos un politiskos pieņēmumus, kas valda konkrētā autora izcelsmes sabiedrībā – pieņemot, ka nacionālie un kultūras ierobežojumi, konkrētās ģeogrāfiskās robežas un pieņēmums par atšķirīgu dzīves telpu ar noteiktu vēsturisku ietekmi rada pamanāmas atšķirības vizuālās informācijas kodēšanā.

Svarīgākais jautājums bija, cik lielā mērā mākslas un filmu radīšanas prakse emancipē no nacionālās identitātes koncepta un cik lielā mērā šīs lokālās kultūras produkciju var lasīt un dekodēt citās teritorijās.

Viena no apceļoto teritoriju iezīmīgajām līdzībām tolaik bija, ka vietējā kultūras scēna ar kaimiņzemes radošo produkciju pamatā iepazīstas caur Viduseiropas informācijas kanāliem, kas atspoguļo to kā „perifēru” kultūru – spogulis ir metafora, kuru savā esejā Understanding Balkans („Izprotot Balkānus”)“[3] Vencislavs Zankovs, kurš pielieto Lakāna „spoguļa stadiju”, lai paskaidrotu Dienvidaustrumeiropas socializācijas procesus.

Tai pat laikā kritiski varētu skatīt arī ideju par topošo transnacionālo kultūru – kur darbojas kopīgu vērtību sistēma neatkarīgi no dalībnieka ģeogrāfiskās izcelsmes vietas. Boriss Budens kultūras tulkošanu identificējis kā „normatīvu kontrapunktu nacionālistiskajai identifikācijai, kas izaicina tās politisko praksi, radot radikāli hibrīdu telpu, kurā jebkādas pretenzijas uz tīru, esenciālu identitāti kļūst principiāli neiespējamas.[4]”

Kā redzam, kuratora darba metodes starpkultūru kontekstā saskaras ar būtiskiem sarežģījumiem: ir praktiski neiespējami izvairīties no apzīmogošanas un stereotipizācijas. Tika apspriestas alternatīvas eirocentriskajam skatījumam.

Projekta ietvaros aicinājām vietējos kuratorus, filmu veidotājus, māksliniekus un konsultantus no izglītības iestādēm izveidot videodarbu kompilāciju, kas, viņuprāt, atbilstu tēmai „kultūras identitāte”. Paši vēlējāmies būt atbildīgi par austriešu daļu. Tajā laikā – 2000. gadā – pie varas nāca koalīcija, ar kuras starpniecību valdībā nonāca Jorga Haidera partija. Tādējādi izlasē iekļuva vairāki video, kas ir kritiski un politiski angažēti un tieši atsaucas uz problemātisko Austrijas situāciju. Kopumā arhīvā tika iekļauti 123 videodarbi.

Pēc gandrīz divu gadu sagatavošanās fāzes pats ceļojums notika no 2002. gada marta līdz jūlijam, izmantojot limuzīna tipa taksometru, kas aprīkots ar monitoriem un kalpo kā mobila video bibliotēka, vairāk vai mazāk precīzi ieturot maršrutu: Kaira, Beiruta, Stambula, Sofija, Belgrada, Sarajeva, Zagreba, Ļubļana, Grāca un Vīne. 2004. gadā notika papildus prezentācija Holonā, jo pirmā ceļojuma ietvaros ne Izraēlu, nedz palestīniešu teritorijas nebija iespējams šķērsot.

Prezentācijas pārsvarā notika sabiedriskās vietās nolūkā strādāt mainīgos apstākļos un ļoti fleksiblā vidē, bet oficiālās filmu demonstrācijas notika arī dažādās mākslas un kultūras institūcijās.

Prezentāciju vide, tostarp taksometrs un citas alternatīvas struktūras, radīja iespēju raisīties atvērtām diskusijām par konkrētās sabiedrības problēmām un politisko teritoriju konstruēšanu. Mēs šo projektu izpratām kā īslaicīgu neinstitucionālu platformu, kas nodarbojas ar tulkošanas un noteiktu kodu pārnešanas jautājumiem.

Vairākas no filmām skāra ļoti jutīgas politiskās un sociālās problēmas un pauda oficiālajai patiesībai pretēju vai no tās būtiski atšķirīgu nostāju. Dažos gadījumos tas nozīmēja, ka videokasetes bija jāpārved robežai slepus, tās noslēpjot vai izmantojot diplomātisko pastu, jo to saturs varēja izraisīt problēmas vai būtiskus aizkavējumus uz robežas.

Tā kā filmas izraisīja dažādu reakciju, nereti tās ierosināja sarunas un intervijas, kas tika ierakstītas ceļojuma laikā: ar filmu veidotājiem, politiskajiem aktīvistiem, žurnālistiem un kuratoriem.

Minority Logbox (2006)

Nākamais projekts, kas jau atkal ietvēra videodarbu transportēšanu, tika īstenots pēc mākslas centra Thyssen-Bornemisza Art Contemporary (Vīne) pasūtījuma izstādes projektam Küba: Journey Against, kas ceļoja pa Danubes upi no Melnās jūras uz Austriju.

Minority Logbox bija tiešs mobilās bibliotēkas idejas turpinājums – ierīkota kā miniatūrs kinoteātris treilerī, tā bija aprīkota ar monitoru un digitālo mūzikas automātu un ietvēra dokumentālās filmas un mākslas darbus, kas vēsta par minoritāšu reprezentāciju Turcijā, Rumānijā, Bulgārijā, Serbijā, Horvātijā, Slovākijā un Austrijā.

Artikulēt daudzveidību nozīmē runāt par nebeidzamām atšķirībām. Vairākas arhīva filmas pievērsās grautiņiem pret noteiktām kopienām, citas – nacionāliem anklāviem karadarbības zonā, minoritātēm, kas, adaptējoties pilsētas graustu rajona apstākļiem, izveidojušas progresīvu sabiedrību, bet vēl citas akcentēja minoritāšu problēmas apvienotajā Eiropā. Stāsti vēstīja gan par tradicionāla ciemata iedzīvotājiem, kuriem jau paaudzēm ilgi līdzās dzīvo minoritātes, gan par vistipiskākajiem Eiropas pilsoņiem, kuri tiek izraidīti no valsts vīzas termiņa beigšanās dēļ.

Izpratne par minoritāti dažādās vietās atšķiras. Kamēr vienā vietā minoritātes tiecas tikt atzītas, citviet ir kopienas, kas nevēlas tikt uzskatītas par tādām, jo tas nozīmētu tālāku marginalizāciju vecuma, klases, fizisku nepilnību, dzimuma vai citu faktoru dēļ. Dažas minoritāšu grupas pašas ir izveidojušas pārliecinošu reprezentāciju, bet citas, kā piemēram romi, saskaras ar apkārtējo neuzticēšanos un bieži tiek pakļautas izmeklēšanai un aizbildniecībai. Ņemot vērā šos apstākļus, mums bija svarīgi nošķirt reprezentējošus un pašreprezentējošus autorus.

Vizuālie dokumenti, kas sniedz ieskatu kādā konkrētā kopienā, ir vēl jo nozīmīgāki, ja to izcelsme ir šī sabiedrības grupa – it īpaši, ja tie izgaismo politiski mazspēcīgu pozīciju un funkcionē kā atmiņas darba vidutājs – būt klātesošam, bet nereprezentētam.

Mēģinājumā parādīt daudzveidīgus darbus par marginalizētajām iedzīvotāju grupām mobilā bibliotēka ietvēra plašu nacionālo un pārnacionālo minoritāšu loku – tas nozīmēja arī ar dzimti saistītus darbus, piemēram, Budapeštas Lesbiešu filmu kolektīva veidotos video – nolūkā kontrastēt dažādus skatījumus, reprezentācijas un tulkojumus. Mēs cerējām, ka skatītāji iegūs citādu skatījumu uz dominējošo sabiedrību un tās izslēgšanas mehānismiem, tomēr apzinoties arī apzīmogošanu, kas noris starp minoritātēm un to iekšienē.

Outlines of a homeland (2007)

Pēdējais šeit apskatītais darbs – Outlines of a Homeland („Dzimtenes aprises”) – sasaucas ar sākotnējo jautājumu par esenciālu identitāti un nacionālajām projekcijām.

2005. gadā Austrija svinēja vairākas gadadienas – 10 gadus kopš pievienošanās Eiropas Savienībai, konstitūcijas 50. gadadienu un otrās republikas (pēc Otrā pasaules kara) 60 gadus. Patriotiskās svinības ignorēja nozīmīgu Austrijas vēstures daļu pirms 1945. gada, kas līdz šim tikusi klusināta ar mērķtiecīgi lolotu upura diskursu.

Lai skatītu šo jautājumu netiešā formā, mums radās interese iepazīties ar austriešu kopienām, kas dzīvojušas hermētiskos kultūras anklāvos citās zemēs vēl ilgi pirms bēdīgi slavenā Trešā reiha perioda. Mūsu mērķis bija noskaidrot, cik lielā mērā Austrijas vēstures tumšās lappuses ietekmējušas arī tālumā dzīvojošos austriešus. Mēs devāmies uz Brazīlijas augstieni, meklējot Colônia Tirol, kuras iedzīvotājiem teorētiski nevajadzētu būt šīs vēsturiskās nastas nomāktiem.

Rezultātā tapa dokumentālā filma, kas uzņemta vērojošā vizuālās antropoloģijas formā ar norises vietu vēsturiskajā austriešu apmešanās vietā, kas radusies pēc 1857. gada emigrācijas viļņa. Kad 1850. gadā starptautiskā spiediena rezultātā Brazīlija atteicās no afrikāņu vergu ievešanas, Brazīlijas grāfiene Leopoldīne, Austrijas imperatora Franka I meita un pirmā Brazīlijas imperatore, aicināja savus tautiešus apmesties Brazīlijā. Tieši viņa izvēlējās Brazīlijas jaunā karoga krāsas, ņemot vērā Austrijas impērijai raksturīgo “melni dzelteno”. Zaļajam bija jāsimbolizē džungļi, kas jāuzvar, un auglība, kas jāpanāk.

1917. gadā Brazīlija pirmoreiz pieteica karu Vācijai un Austroungārijas impērijai. Otrā pasaules karā Brazīlija piedalījās bruņotā cīņā pret fašismu Eiropā, kā rezultātā Brazīlijā tika apspiesti vācu un itāļu izcelsmes iedzīvotāji, kuri jau desmitiem gadu tika uzskatīti par līdztiesīgiem Brazīlijas iedzīvotājiem.

Izolētības un sākotnējai pārticībai – tās avots bija kafijas ražošana – sekojošas ilglaicīgas ekonomiskās krīzes dēļ tiroliešu kolonija hermētiski izolētā formā netālu no Leopoldīnas pilsētas Brazīlijas federālajā zemē Espiritusantā eksistē vairāk nekā 150 gadus – tālu no Eiropas politiskajiem notikumiem un transformācijām, tostarp no Austrijas monarhijas gala un nacionālsociālisma dzimšanas.

XX gadsimta 60. gados austriešu etnologa Karla Ilga publikācijas pievērsa pastiprinātu uzmanību Colônia Tyrol. Rakstos – kā, piemēram, „Vācieši Latīņamerikā” – viņš izveidoja precīzas bijušo kolonistu ģimeņu topogrāfijas. Tomēr viņa galvenā interese bija vācu kultūras un valodas saglabāšanās šajos anklāvos.

Profesoram Ilgam iegūstot ietekmi lauku apvidos, kurus viņš bija braucis pētīt, viņa zinātniskais sociokulturālais pētījums izjuka. Lai saglābtu zūdošo kultūru, viņš uz Colônia Tyrol nosūtīja vācu valodas skolotāju un apgādāja bijušo koloniju ar vācu grāmatām. Šīs aktivitātes tika traktētas kā palīdzība attīstībai, uz koloniju tika sūtīti pat tādi tautas mākslas objekti kā tradicionālie dirndli.

Nacionālistisku un nostaļģisku projekciju uz Colônia Tyrol ietekme nav zudusi vēl mūsdienās – 40 gadus pēc tam, kad Karls Ilgs uzsāka anklāva vāciskošanu. Šie „tropiskie tirolieši” ir Brazīlijas pilsoņi, bet „vecā dzimtene” uztur un veicina viņu piesaisti Austrijai.

Patlaban viņu kultūra šķiet hibrīda, kaut kas jauns, lingvistiski un vēsturiski – noteikti atmetama ir Austrijā nereti izskanējusī doma, ka tur ir saglabājusies tīra kultūra. Protams, ir atsevišķas mimētiskas līdzības – mehānisms, kas tikpat labi funkcionē starp koloniālo varu un tai pakļautajiem subjektiem nolūkā gūt labumu vai neatkarību – kā reanimētā jodelēšana cerībā piesaistīt tūristus. Performatīvais aspekts kļūst par daļu no „jaunatklātās” identitātes, tāds kā teatrāls esenciālisms.

Filmai noslēdzoties Vēstures antropoloģijas audiodokumentācijas institūtā Vīnē, arhīvs atkal atgriežas kā vadošais motīvs. Šajā gadījumā arhīvu var uzlūkot kā visdrošāko konkrētās kultūras saglabāšanas vietu, jo, visticamākais, pēdējās tiroliešu mantojuma orālās paliekas nākamās paaudzes laikā asimilēs brazīlieši. Ja vien neatbrauks tūristi…

www.utopia-travel.org

www.minority-logbox.org

www.parakanal.com/rych

www.danesch.at

[1] Bhabha, Homi: Beyond fundamentalism and liberalism, New Statesman and Society, 3 March, 1989.

[2] Morley, David un Robins, Kevin: Spaces of Identity // 6 Tradition and Translation: National Culture in its Global Context”, Routledge, London, 1995.

[3] Zankov, Ventsislav: Understanding the Balkans: “Neighbourly” Games and Global Perspectives, Springerin Issue 1, 2002.

[4] Buden, Boris: The Pit of Babel – or: The Society that Mistook Culture for Politics, translate.eipcp.net, 2006.

Padalies

twitter facebook

    • LMC vēstnesis

    • Meklē mūs te

      twitter facebook vimeo
    • Atbalsta