LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS

MARTA STAŅA. IDEJAS MĀJVIETA.

Ideja dzimst pašā cilvēkā, tāpat kā laimes sajūta. Katrs arhitekts meklē ideālu variantu mājas stilam, kur īstenot savu leģendu, utopiskos sapņus un dažreiz eksperimentus un stilistiskus aizguvumus. Šie eksperimenti bieži paliek tikai savu un draugu acu priekam, jo gan vasarnīca, gan privātā māja ir pasaule, kas netiek afišēta. Vismaz tā bija Latvijā, kad 20.gs.50./60.gados arhitekte Marta Staņa (1913-1972) sāka savu radošo ceļu.

Martas Staņas radošais gars

Marta Staņa līdz 1945.gadam studēja arhitektūru prof. Ernesta Štālberga (1883-1958) vadītajā darbnīcā. Pēckara gados LVU Arhitektūras fakultātē notika ideju konfrontācija starp klasiskās arhitektūras atdarināšanas tendencēm un modernisma strāvojumiem. E.Štālbergs tika atlaists no LVU un 1950.g. arī M.Staņa tika piespiesta aiziet no darba fakultātē, jo viņu pieskaitīja pie tiem, kas „ievazā buržuāziskās” , t.s. „racionālās” arhitektūras idejas. Tas ir laiks, kad jāsteidz atjaunot kara sagrautās ēkas un domas par modernu arhitektūru šķiet utopija.

Viņas dzīves mūza bija arhitektūra, tostarp māksla tās līdzgaitniece. Beigusi zīmēšanas studijas pie Latvijā pazīstamā mākslinieka Romana Sutas, viņa savus projektus noformēja kā smalki niansētu grafisku darbu. Vēlāk strādājot Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā Staņai rodas ideja par mazos dzīvokļos (mazgabarīta-padomju laika terminoloģija) projektējamām mēbeļu iekārtām. Jo padomju cilvēkam bija noteikti dzīvokļa platības ierobežojumi. Viņa iet vēl tālāk, radot mēbeles, iekārtas, audumu ornamentus un tapešu zīmējumus. Viņu var uzskatīt par dzīvokļa interjera Latvijā jaunu tradīciju radītāju, kur ,protams, jūtama skandināvu un vācu dizaina ietekme. Daudzi iekārtas darbi tika godalgoti, taču līdz realizācijai praktiski nenonāca, jo vietēja rūpnieciskā ražošana nebija gatava individuālu projektu iestrādei.

Arhitekte strādāja arī pie skatlogu noformējumiem un izstāžu iekārtošanas. Viņas ieguldījums ir izstāžu iekārtojums ar brīvā kompozīcijā izveidotu ekspozīciju. 1958.g. viņa pieslēdzās Interjera nodaļas izveidošanai Latvijas mākslas akadēmijā, tās audzēkņus ievadot profesijā līdz 1971.g.

M.Staņas rokraksta aktivitātes izkristalizējas tipoloģiski daudzveidīgu ēku jaunceltnēs –skolu, kultūras namu, pienotavu, muitas ēku, daudzstāvu dzīvojamo namu, privātmāju kā arī vasarnīcu projektēšanā. Ka viena no pirmajām latviešu arhitektēm piedalās starptautiskajos konkursos, kur izcils darbs bija Budapeštas Nacionālā teātra projekts (1965.g., netika realizēts), kas dizaina un arhitektoniskās izteiksmības ziņā neatpaliek no vēlāk radītā F.Gerija Gugenheima muzeja ēkas.

M.Staņa 1959.g. uzvarēja Dailes teātra ēkas projektu konkursā un kopā ar jaunajiem arhitektiem I.Jēkabsonu un H.Kanderu turpināja darbu pie idejas pilnveidošanas. Teātra ēka kļuva par viņas mūža apoteozi, arhitekte strādāja pie tās līdz pat savām mūža beigām, tā arī nepieredzot ēkas pabeigšanu 1976.g.

Arhitektūra un 20.gs.50/60.gadu sabiedriskā situācija Latvijā

Jaunības putns aicināja pacelties spārnos, lai rastu plašo domu realizāciju, savukārt padomju iekārtas reālie „ rāmji” to bremzēja, ierobežojot dzīves telpu. Tomēr viņas utopiskās idejas rada savu ceļu, lai vismaz daļēji piepildītu garīgo lidojumu, kas mīt katrā māksliniekā. Tikai no sava „ es” nelokāmības un mērķtiecības realizējas konkrētie darbi, nevis sagulst atmiņu plauktos. Marta bija ne tikai arhitekte, bet personība, kas nav bieža parādība arhitektūrā. 20.gs.50.gadu Latvijā viņa izcēlās ar savu harismatismu, jo nepielāgojās esošajai situācijai, bet gāja savu jaunrades ceļu. Viņa bija savam laikam netradicionāla arhitekte, neklonēja padomju arhitektūrai tobrīd raksturīgo t.s. Staļina baroku, bet meklēja savu arhitektūras seju.

Karjera Martu nesaistīja, tai pat laikā daudzi arhitekti, kas bija viņas kolēģi pat pārāk saasināja uzmanību uz to. Tostarp Staņas talants varēja kļūt un kļuva par šķērsli uzvarot konkursu darbos, kuri toreiz bija valsts pasūtījumi. Šīs situācijas aktualitāti pierādīja desmit gadu ilgās kolīzijas ap Dailes teātra ēkas projekta realizāciju. Dailes teātra tapšana ir saistīta ar cīņu par laikmetīgu ideju īstenošanu, par savas idejas atspēkošanu birokrātijas un partokrātijas krustugunīs. Arhitektes iecerētais domas lidojuma dramatiskais tēls bija kas nepieredzēts tā laika Latvijas arhitektūrā un izraisīja pastiprinātu interesi sabiedrībā. Ideju gan pieņēma, gan noliedza. Skatoties no šodienas aspekta, teātra ēka ir izturējusi laika pārbaudi.

Tas ir laiks, kad visur valdīja strikti normatīvi un noteikumi (gosti- padomju laika terminoloģija). To var un to nevar, vairāk jau nedrīkstēja. Kas to noteica? Maskavas izstrādātie normatīvie akti. Projektus brauca apstiprināt uz Maskavu. Celtniecības ierobežojumi bija pārāk stingri un būtībā tam bija negatīvas sekas, jo bremzēja jaunradi. Šie gadi Rīgas apbūvē bija pieticības laiks. Tos visādi centās apiet. Pārskatot 20.gs.50. un 60.gadu sākuma devumu Rīgas pilsētas tēla uzlabošanā, redzams, ka laikmetīgas arhitektūras nav, kaut virzība notika, bet lēni. 1953.g. atklāj pieminekli Ļeņinam, uzceļ t.s. Kolhoznieku namu (O.Tīlmanis, 1950-58.); VEF kultūras pili. Lai radītu oriģinālu, laikmetīgu ēku galvenais ir radoša doma un iekšēja brīvības sajūta. To pierāda 50./60.gadu arhitektūra pasaulē ar Le Korbizjē, Ludviga Miss van der Roes, Erskina, A.Alto un O.Nimeijera darbiem. Mākslā valda abstrakcionisms . Mēbelēs attīstās moduļa un transformācijas principi, bet arhitektūrā rodas jaunas tehnoloģijas.

Latvijā šis laika posms aktualizēja sabiedrības noslāņošanos, ideālu zudumu, kompartija kļuva par savdabīgu vietējās kultūras kanona lomas noteicēju. 20.gs.50.gadu beigās un 60.gadu sākumā bija jūtama radošo apvienību pasivitāte, kas sākoties t.s. Hrušcova atkušņa laikam aktivizējās. Tomēr arhitektūra kā sabiedriska māksla atpalika, jo trūka personību. Būtiskais bija sistēmas cilvēku inerce pret inovācijām. 60-os sociālais fons ļoti ietekmēja mākslu, atbalsojoties gan idejiski, gan formas meklējumos, māksla kā nekad nokļuva uzmanības centrā ar masu medijiem, dažbrīd iegūstot visai destruktīvas izpausmes formas. Par arhitektūru to nevarēja teikt, tik aktīvu pozīciju ar masu medijiem tā ieņem tika šobrīd.

Tieši Staņa akcentēja bezkompromisa deklarāciju, kurai vajadzēja lauzt sabiedrības apziņā nostiprinājušos priekšstatus.

Staņas intelektuālās spēles un idejas mājvieta.

Katrā cilvēkā, tāpat kā latvietī vienmēr ir mitusi ideja par savu māju kā patvērumu. Šo ideju aktualizē latvietim piemītošā savrupība, vienpatība ar savu ziemeļniecisko atturību. Staņas garīgā māja sevī apkopoja ne tikai reģionālo savdabību ar koka arhitektūras tradīcijām, vizionāru redzi, bet pauda impulsus no Pasaules elpas – Oskars Nīmeiers, Alvars Ālto, Splitas un Dubrovņiku arhitektūra u.c. Tieši vasarnīcas un savrupmājas (individuālās dzīvojamās mājas- padomju laika termins) bija tam pateicīgas būves. Vasarnīcas parasti cēla pie jūras, tātad meža patvērumā, kas bija savdabīga kamuflāža no publicitātes. Staņai piemita laba konteksta izjūta, kas ļauj ēkai saplūst ar vidi, savukārt arhitektoniskās vērtības neļauj tai viennozīmīgi pazust „ izplatījumā”.

Romantiķe un maksimāliste? Gan viens , gan otrs. Atbrīvotība un mērķtiecība bija viņas trumpji. Veids kā dzīvot dzīvi, ja vide, sabiedrība nesniedza tik nepieciešamo harmoniju. Laikmetīgums bija viņas radošā darba virzītājspēks, impulss un dzīves formula. Izrauties no ierastības, tiekties pēc savdabīgā, citādā.

Dvēsele darbībā.

Veidojot projektu mājai, Staņa jo bieži to kompozicionāli pārbaudīja ar origami sagatavēm, tā abstrakti veidojot ēkas tēlu un pārbaudot savus hipotēzes.

Radošie komandējumi uz Skandināvijas valstīm lieti noderēja domu apmaiņai. Viņa bija atvērta idejām, atraisīta un brīva iekšēji no kanoniem un stereotipiem ienirstot modernās arhitektūras dzīlēs. Augstskola toreiz zināšanas sniedza nepilnīgi, tāpēc jaunie virzieni bija tie, kas veidoja viņas personību. Funkcionālisms, racionālisms, modernisms. Latvijas tā laika arhitektūrai bija raksturīga neprasme veidot formu un neizkopt detaļas. Kavēja celtniecības tehnoloģiju trūkums, apdares materiālu deficīts un daļēja jauno materiālu nepārzināšana.

Projektējot vasarnīcas, varēja riskēt ar neordināru ideju īstenošanu, jo viņas pasūtītāji parasti bija mākslinieki un radoši cilvēki. Staņas mājas ideja balstījās uz trim aspektiem –konteksts, daba un forma. Plastiskums un ģeometrija. Katrs projekts bija kontekstā ar dabu – iesēdināts ainavā, vai akcentēts pie ēkas sliekšņa augošs koks, oļi pie ēkas, ābeļdārza tuvums, jūras klātbūtne. Viņas māja atspoguļoja attiecības starp cilvēku un apkārtni, bet mājas siluets to papildināja. No materiāliem, kuru izvēle tobrīd bija ļoti problemātiska, jo to vienkārši nebija, iemīļots bija koks. Savukārt Staņa, pielietojot brīvo plānojumu, kas tobrīd bija jaunums un tika vietējā presē kritizēts, aktīvi izmantoja stiklojumu. Plašais stiklojums ļāva telpā ieplūst gaismai, padarīja to caurspīdīgu, bet arhitektūrai piedeva vieglumu.

Viņas plastiski emocionālais stils rada izpausmi ceļot savu māju Baseina ielā 5 (1955.-1963.g.) Pārdaugava, toreiz varēja teikt Pierīga, jo klusums un maz transporta. Projekts tapa 1955.g., īsi pirms individuālās būvniecības aizlieguma Rīgā. Martas Staņas privātmāja uz t.s. Staļina baroka celtniecības fona un 50.gadu ģimenes māju standartizācijas fona izceļas ar elastīgu pieeju modernajām pasaules arhitektūras formām. Konstrukcija, forma un funkcija atbilda jaunajām laikmeta prasībām pasaulē, tur aiz „dzelzs priekškara”, kamēr Latvijā „sociālisma pavēnī” bija jāizcīna sīvas cīņas ar „gostiem”, lai vispār atļautu šādu māju uzcelt.

Staņa kopā ar savām māsām pašu spēkiem to arī cēla. Mazā savrupmāja atrodas dārza vidū, stādījumu ieskauta, plānojums ir simetrisks, kur kompakti izvietojas virtuve, ēdamistaba-dzīvojamā istaba, guļamistaba un vanna ar tualetes telpu, radot iespaidu par vienu lielu istabu. Gala sienas plašais stiklojums, racionāli izvietotās telpas, brīvais plānojums un griestu savdabīgais pusapaloces liekums, kā arī koka līstīšu apdare, kas tobrīd ienāca modē no skandināviem, rada interesi par telpu. Zaļo augu novietojums uz nelieliem līstīšu soliņiem (Staņas projekts) un no Zviedrijas draugu atsūtītā baltā rīs papīra lampa, tas viss teicami papildināja interjeru.

Šodien apaujas rezultāti liecina, ka vairāk kā 30 % iedzīvotāju kā nozīmīgāko arhitektūras kvalitātes kritēriju izvirza objekta iekļaušanos vidē. Par gandrīz vienlīdz svarīgu (25%) tiek minētas ēkas estētiskās kvalitātes, retāk funkcionalitāte – aptuveni 10%. Staņai šie kritēriji ir bijuši aktuāli vienmēr.

Attālinoties no Rīgas, aizbraucot strādāt uz Skulti, idejas nemainās, mainās vide. Jūras un dabas tuvums paliks turpmāk noteicošais viņas darbos. Staņai bija vajadzīgs brīdis, kad var noiet no dzīves skatuves un pabūt viens. Laiks, kad sakārtot sevi un savas domas. Būtībā jau neesi viens, jo tevī ir dialogs. Tā ir ideja, kas mājo un nemitīgi raisa pārdomas. Cilvēka dzīve cieši saistīta ar vārdu piepildījums. Staņai tas realizējas vasarnīcas celtniecībā Zvejniekciemā (1960-65). Sākotnēji to gribēja celt uzkalniņā, lai jūras šalkoņa un vēji to apņemtu. Tas nenotika, jo vietējā vara to aizliedza, projekta tapšana bija nemitīga cīņa par modernās arhitektūras ideju un vietējas sabiedrības domu piezemētību. Mājas oriģinālo ģeometriskās formas (trīsstūris) tēlu nepieņēma, to pat izsmēja. Savukārt speciālistu vidū to novērtēja atzinīgi un to brauca skatīties kā laikmetīgas vasarnīcas paraugu. Šeit bija domāta vasarnīca un blakus darbnīcas ēka ar 14 stūriem, baseins un pergola.

Mākslinieka Heimrāta ģimenes savrupmāja, Rīgā, Morica ielā (1956.) ir turpinājums modernisma meklējumos. Tam apstiprinājums ir kompaktā forma ar uzsvērtu horizontālismu, fasādes apdare ar koka līstēm, oļu pielietojums un koks pie mājas sliekšņa, kā dzīvības simbols. Ēkas pievilcības slēpjas tās atturībā, bet iekštelpās uzsvērta racionāla funkcionālisma telpiska kompozīcija un interjera mūžīgās pavadones – gaisma, kontrastu efekts.

Rubenes māja Cēsīs, ap 1967.gadu. Mājai piemīt sava personiskā forma un tēls – kaut kas no lauku mājas, kaut kas no ”pilsētnieces” dižošanās. Staņa gribēja lai koka mājai būtu niedru jumts, tas netika atļauts, esot uguns nedroši. Tā ēkas nolaidenais un pārkarenais jumts, kur jūtamas tautas arhitektūras ietekmes, tika ieklāts ar šīferi. Arhitektūra nav tikai informācija, tā ir sajūtas, laiks un vieta, to labi pamato Rubenes mājas dvēsele. Prāts un Jūtas – divas dažādas lietas, bez kurām nevar pastāvēt māksla un arhitektūra. Mijiedarbe.

Ēka top ar dažādām logailu formām, aizkarus nelietoja, lai telpās būtu vairāk gaismas un dabu redzētu spilgtāk. Kā parafrāze no modernisma vēsmām ir ķieģeļu mūra siena, tā sākas jau fasādes rietumu daļā un tiek daļēji paturpināta iekštelpās, kur tā interesanti veido pāreju uz koka apdari un izaicinoši paspilgtina viesistabu ar tās gaiši pelēcīgo apmetumu. Uzsvērtas materiālu un faktūru attiecības, telpiskums. Šobrīd ēkas centrālajā ieejas daļā ir jauna piebūve. No neliela gaiteņa ir ieeja virtuvē, no tās nonākam palielā, dabiskās gaismas izgaismotā telpā, kur sākas Staņas eksperiments – manteļskurstenis un padziļinājums grīdā ap to. Viesiem bija sajūta, ka sēdi īstenā lauku mājā pie pavarda. Tāda savdabīga rituālvieta. Viesu istaba ir interesanta ar šo savdabīgo mistrojumu un noteikti Latvijas arhitektūrā tobrīd savrups veidojums. Būtībā šeit it kā turpinās 20.gs.60.gadu dialogs Latvijas arhitektūrā, par modernisma sadzīvošanu ar veco – tautisko mākslu un daiļamatniecības izstrādājumu klātbūtni. Romantizēts lauku mājas variants ar manteļskursteni un modernās ēkas karkass, kurš kā čaula paslēpa veco. Staņa izprojektē telpu divos stāvos, uz kuru ved koka kāpnes un nelielo apjomu izceļ ar apejošu galeriju un izeju uz balkonu (tagad zudis). Protams, istaba divos līmeņos ārzemēs nebija jaunums, toties pie mums gan. Augšējā stāvā izvietojas arī guļamistaba.

Arhitektūrā ir vajadzīgs mugurkauls, ja gribi kaut ko sasniegt, jo skaļa klaigāšana un zīmēšanās ir velti iztērēta enerģija. Personības top klusumā un vienatnē. Tā labāk izprotot arhitektūras valodu, garšu, smaržu un savu sūtību. Autores plašais radošais rokraksts (arhitektūra, interjers, mēbeles, lietišķā māksla un pieminekļi) apliecina, cik fenomenāli radošs un mērķtiecīgs bija Meistares gars, kura virzībai tolaik bija daudz šķēršļu un neizpratnes, tomēr paliekošais ir vērienīgs ieguldījums Latvijas arhitektūras šodienas kopainā.

Marta Staņa

(1913-1972)

Nozīmīgākie darbi

1.Zvejnieku kolhoza „Zvejnieks” klubs Zvejniekciemā, kopā ar Andri Kalniņu – 1953-56.

2.Martas Staņas savrupmāja Rīgā, Baseina ielā 5 a, – 1955-63.

3.Daudzstāvu dzīvojamās ēkas Zvejniekciemā – 1955-59.

4.Zvejniekciema vidusskola – 1955-59.

5.Heimrātu ģimenes savrupmāja, Rīgā, Morica ielā – 1956.

6.Dailes teātris, kopā ar arh. I.Jēkabsonu, H.Kanderu – 1956-72.

7.Postažu ģimenes vasarnīca Zvejniekciemā, – 1960-65.

8.Engures vidusskola, 70.gados pārbūvēta par zvejnieku kolhoza pārvaldes ēku, -1962-64.

9.Ernas Rubenes savrupmāja Cēsīs, Bērzaines ielā – 1964.

10.Kapa pieminekļi prof. E.Štālbergam, prof. V.Zostam, arh. A.Krūmiņam-1965-69.

11.Dzīvojamā ēka Rīgā, Brīvības un Krustabaznīcas ielu stūrī, kopā ar arh. I.Jēkabsonu, H.Kanderu-1967.

12. Auškāpu ģimenes vasarnīca Apšuciemā, 1969.

13.Stadions Jūrmalā, Lielupē (realizēts daļēji) – 1970.

14. Dzīvojamā māja Garciemā, Lilijai Sniedzei, 60.g.

Padalies

twitter facebook

    • LMC vēstnesis

    • Meklē mūs te

      twitter facebook vimeo
    • Atbalsta